Reiz mežā dzima eglīte un mežā auga tā …”
tieši tā, līdzīgi kā citos stāstos, pirms aptuveni 20 gadiem aizsākās kāds eglītes dzīves stāsts.
Tā piedzima kādā Vidzemes mežā un dzīvoja līdzās citām savām māsām. Pavasaros eglīte priecājās par skanīgajām putnu dziesmām un vēroja mežmalā plaukstošās vizbulītes, bet rudeņos vēroja ogotājus un sēņotājus, kas bija atnākuši uz mežu pēc rudens dabas veltēm.
Klusiņām klausījos,
Ko solīja Meža māte:
Priedei sagšu, eglei sagšu,
Paeglei villainīti.
Pienāca ziema, zemi klāja vieglas sniega pārslas, bet starp koku rindām arvien biežāk svilpoja vējš. Ziemā mežā parādījās cilvēki ar zāģi rokās. Viņi ilgu laiku staigāja pa mežu un runāja kaut ko par svētkiem, spožiem rotājumiem un starmešu gaismām. Kā nu tas bija, kā nebija, bet nākošajā dienā mazā eglīte uzzināja, ka viena no tās māsām ir no meža pazudusi. Kad mazā eglīte jautāja māmiņai, kur pazudusi viņas māsa, māmiņa vien atbildēja : “Tā devās uz balli, lai kļūtu par svētku karalieni. Reiz arī Tu izaugsi par daiļu eglīti, Tu tiksi celta godā gan pilīs, gan būdiņās un visi par Tevi priecāsies”.
To pateikusi egļu māmiņa turpināja dungot dziesmiņu –
Ak, eglīte, ak, eglīte,
Tu pastāvīga esi:
Tu zaļo ziemas aukstumā
Tāpat kā vasar’s karstumā.
Ak, eglīte, ak, eglīte,
Tu pastāvīga esi.
Gāja laiks un nu jau mazā eglīte bija nedaudz paaugusies. Ik rītu tā saķemmēja savus matus (domājam – skujas), sakārtoja svārku krokas (domājam – kuplos zarus) un klusībā sapņoja par balli un krāšņiem svētkiem.
Bija 2005.gada rudens, kad uz mežu bija atnācis kāds mazs zēns ar saviem vecākiem. Viņu skatu uzreiz piesaistīja mazā, adatainā eglīte. Vienlīdz spoži actiņas sāka mirdzēt gan eglītei, gan mazajam zēnam. Puisēns, kaut arī augumā vēl salīdzinoši mazs, bet jau ar lielu dūšu, devās ar eglīti sasveicināties. Viņš bija dzirdējis no pieaugušajiem, ka lai izaugtu par krietnu vīru, viņam ir jāizdara 3 lietas un viena no tām ir – iestādīt koku! Vēl dažus vārdus puisēns pārrunāja ar vecākiem līdz izlēma, ka šī varētu būt lieliska dāvana draugam Albertam, kurš dzīvo Līčos. Vien daži lāpstas dūrieni zemē un jau pēc mirkļa eglīte atradās mašīnā un sāka savu ceļu uz jaunām mājām.
Mazie zēni eglīti iestādīja ceļmalā, lai tā sveicina un dāvā prieku ikvienam garāmgājējam. Eglīte ātri sadraudzējās ar jaunajiem draugiem un drīz vien savos ciltsrakstos Stopiņu novadu dēvēja par savām mājām.
Tā iesākās jauns posms eglītes dzīvē Līču ielejā. Eglīte ļoti veiksmīgi bija integrējusies vietējās kopienas dzīvē un gadu no gada savā gadskārtas rakstā ierakstīja jaunus auguma un pēdas nospieduma rekordus. Tā allaž bija atsaucīga gan lieliem, gan maziem ceļiniekiem un ikvienam vēlēja: “Lai Tev veiksmīga diena!”. Zem saviem zariem eglīte mēdza paslēpt bailīgo zaķu ģimeni, bet karstākā laikā sniedza paēnu stirniņu saimei. Eglīte pacietīgi uzklausīja putnu atnestos stāstus par tālām aizjūras zemēm, par tuvējiem mežiem, par citiem putniem un zvēriem, bet visvairāk eglītei patika stāsts par Pelnrušķīti. Ar ielas bērniem tā mēdza spēlēt “Paslēpes” un uzjautrinājās, kad mammas ar gaismas lukturīšiem rokās devās palaidņus meklēt. Tā reizē bija gan kontrolpunkts orientēšanās sacensībās, gan neiztrūkstoša ainavas sastāvdaļa.
Kad tuvojās ziema, Alberts ar māsu rotāja eglītes zarus ar pašdarinātiem rotājumiem un zaros kāra ābolīšus un burkānus, ar ko stirniņām un putniņiem cienāties. Eglīte allaž bija pirmā, kurai tika uzticēti bērnu stāsti, par to, kas rakstīts vēstulē Ziemassvētku vecītim un bieži vien pārjautāts vai ziemeļbrieža kamanas jau nav redzētas vietējā ciemā?
Vai tas bija kāds joks, vai nē, bet 2021.gadā eglītei tika piešķirta jauna deklarētā adrese – tagad tā dzīvoja Ropažu novadā. Neko darīt, tāds nu ir tas dzīves teātris!
Eglīti mīlēja gan lieli, gan mazi, gan putni, gan zvēri un tā visiem dāvāja savu mīlestību ar krāšņo augumu un skuju tērpu, bet tās galotnē zariņi veidoja krusta zīmi, sniedzot svētību ikvienam, kas ar to sastapās. Gadu gaitā izauguši bija ne tikai bērni, bet arī eglīte bija kļuvusi par daiļu lēdiju, kas sirdī glabāja sapni par došanos uz krāšņiem svētkiem.
Bija pienācis 2023.gada novembris un kāds putniņš eglītei atnesa ziņu, ka drīz būs Ziemassvētki un Ulbrokā tiek meklēta galvenā svētku egle. Eglītes sirds nodrebēja, tā reizē priecājās par vietu, kurā pavadījusi 18 savas dzīves skaistākos gadus, bet reizē tā vēlējās doties nezināmajā, krāšņajā pasaulē un piedalīties lielajos svētkos. Tā rūpīgāk nekā citus rītus izķemmēja savus matus, sakārtoja ikkatru tērpa ieloci, izrotājās ar čiekuru krellēm, bet ar acu skatu vērās debesu atspulgā.
Iepazīties ar eglīti brauca daudzi. Tie solīja tai krāšņas rotas, greznu karieti un svētkus ar skanīgu mūziku. Tas viss izklausījās kā Pelnrušķītes stāsts. “Tas ir neiespējami”- sacīja prāts. “Pamēģini!” – čukstēja eglītes sirds. Tā eglīte sāka posties ceļam. To cik asi būs zāģa zobi un vai lepnā kariete pēc pusnakts nepārvērtīsies par ķirbi, to eglīte nezināja, bet sapnis par Ziemassvētku balli greznajā pilī, ko sauca par “Pērli”, un krāšņajiem svētkiem bija saviļņojis eglītes sirdi. Tā atvadoties samīļoja zēnu, kas bija jau izaudzis par staltu jaunekli, vēl reizi pārlaida skatu Līču ielejai, atvadu sveicienā nopurināja dažus čiekurus no greznajām krellēm un naski iesēdās lepnajās kamanās. Ceļš līdz pilij bija bezgala interesants un to sagaidīja nama saimnieki piedāvājot visērtāko krēslu, kur atsēsties un atpūsties pēc ceļa. Nākošajā dienā sāka snigt vieglas, baltas sniega pārslas, izrotājot kuplos eglītes goda svārkus. Vakarā, iepazīties ar eglīti bija pienākusi kāda maza meitenīte. Viņa apbrīnas pilnām acīm raudzījās uz eglītes galotni un klusi dungoja dziesmiņu:
Ak, eglīte, ak eglīte,
Tu manim patikt vari:
No Ziemassvētku eglītes
Man spīd daudz gaišas svecītes.
Ak, eglīte, ak eglīte,
Tu manim patikt vari.
Kā eglītei gāja Ziemassvētku ballē un kas notika pēc svētkiem, to mēs vēl nezinām, un ja arī zinātu – tas būtu cits stāsts. Bet šajos Ziemassvētkos ticēsim brīnumiem, sapņosim tāpat kā reiz sapņoja mazā eglīte un cerēsim, ka no kāda Līču eglītes atstātā čiekura jau atkal izaugs skaista eglīte, pie kuras stāvot mēs dzirdēsim dziedam dziesmiņu:
Reiz mežā dzima eglīte
Un mežā auga tā
Tik slaida, skaista, zaļoksna
Bij ziemā, vasarā.
Dzied dziesmu viņai putenis
Un miegā ieaijā,
Sals sniega segā satinis,
Lai nenosaltu tā.
Zem eglītes mazs zaķītis
Kaut bailīgs draiskuļo,
Un dažu brīdi dusmīgs vilks
Tai garām aizcilpo.
Klau, sniegs kā dzied zem ragavām
Pa meža biezokņiem
Tur zirdziņš kājām pinkainām
Skrien sīkiem riksīšiem.
Velk ragaviņas bērītis,
Sēž iekšā vectētiņš,
Mums eglīti ir nocirtis
Līdz pašai saknei viņš.
Tu uzposta un greznota
Pie mums nu esi te,
Cik daudz, daudz prieka mazajiem
Tu nesi, Eglīte!
Autore: Antra Duntava
Paldies Antrai Duntavai par aizkustinošo stāstu par šā gada brīnumskaistās Ulbrokas egles mūžu...
Ulbrokā gaismiņas eglītē iedegsies 1. decembrī, plkst. 18:00 pie kultūras centra “Ulbrokas Pērle”.