Ropažu pagastā jau par tradīciju izveidojusies pagasta politiski represēto personu sveikšana viņu nozīmīgajās dzīves jubilejās. Šādās svētku reizēs satiekoties, kopīgi tiek pārcilātas atmiņas, pārrunātas aktualitātes un iemūžināta atkalsatikšanās kopīgajam atmiņu fotoalbumam, kurā tiek krātas atmiņas no kopīgajiem pasākumiem, tikšanās reizēm, dokumentu fragmenti u.c.
24. janvārī Ropažu pagasta pārvaldes vadītājs Zigurds Blaus un Ropažu pagasta politiski represēto personu kopas koordinators Andrejs Ploriņš Ropažu novada pašvaldības vārdā 65 gadu jubilejā sveica novada iedzīvotāju, Ropažu Ārstu mājas medmāsu Inessu Daukšti.
Izsūtījumā bijuši Inessas vecāki un tur arī Inessa piedzimusi. Latvijā viņa atgriezās, kad bija tikai 3 mēneši.
“Vecāki tika izsūtīti 2 reizes. Pirmo reizi mamma izsūtījumā bija kā bērns, bet otrajā reizē jau kopā ar tēvu Tomskas apgabala Čainskas rajonā, Novosjolovas ciemā. Es tur piedzimu, papu ar mani laida mājās, bet mammu nelaida. Mamma izsūtījumā nodzīvoja 8 gadus, viņa laikam skaitījās nezin kāds tur noziedznieks… Mammas vecāki bija skolotāji.”, stāsta Inessa. “Atgriezāmies mammas vectēva mājās Ropažos, un te arī pavadīts lielākā daļa dzīves un darba mūža.”
Darbs Inessai ir svarīgs un ļoti mīļš. Viņa jau no 1. klases esot zinājusi, ka kļūs par mediķi. Un nu – jau vairāk nekā 40 gadi nostrādāti medicīnā, Ropažu Ārstu mājā. “Kad nācu uz šejieni strādāt, teicu: “Nu, labi, es te bišķiņ pastrādāšu…. skat, tā tas laiks arī paskrējis!.”, saka Inessa.
Darba pieredze pa šo laiku uzkrāta diezgan pamatīga un Inessa atceras dažādus ar darbu saistītus atgadījumus. Senākos laikos, kad bijis vēl kolhozs, daudz un regulāras bijušas mājas vizītes. “Uz mājas vizītēm mūs veda kolhozs, jo pašiem jau nebija mašīnas. Atceros, vienu reizi – atbrauc man mašīna pakaļ, braucam vizītē, bet, skatos, neved mani uz māju, bet gan uz kūti! Jautāju: “Kāpēc jūs mani uz kūti vedat?”, bet man atbild: “Nu kā – man taču govs slima….” Citu reizi braucu – dziļš sniegs, tālu līdz mājai jābrien. Galā onkulītis man paprasa – tableti jādzer veselu vai jālauž uz pusītēm? Ir bijis arī, ka šoferis reiz mani tādā mājas vizītē atstāja – Ziemassvētku laikā tas bija, atveda, izlaida un aizbrauca… Es halātiņā, bez naudas, ar medicīnas somu. Labi vēl, ka toreiz zābakus iedomājos uzvilkt….”, atceras Inessa.
Šobrīd laiks ir sarežģīts, tomēr esot interesanti redzēt, kā tie, kas kādreiz paši bijuši bērni, tagad nāk jau ar saviem bērniņiem.
To, vai veselība ir svarīga, katrs uztverot pa savam, tomēr jaunie ļaudis savu veselību vairāk uzpasējot. Nu jau ilgstoši Inessa strādājot kopā ar dakteri Ligitu Zeltiņu, un viņas esot laba komanda.
Nācies saskarties ar dažādiem laikiem, dažādiem sadzīves apstākļiem un ģimenes situācijām, taču Inessa ne uz mirkli nezaudē dzīvesprieku un optimismu, ir darbīga, laipna un atsaucīga.
Ropažu novada pašvaldības vārdā vēlreiz sveicieni dzimšanas dienā!