7.februārī Ropažu pagasta pārvaldes vadītājs Zigurds Blaus un Ropažu pagasta politiski represēto iedzīvotāju kopas koordinators Andrejs Ploriņš Ropažu novada pašvaldības vārdā 85 gadu jubilejā sveica Ropažu novada iedzīvotāju Jāni Vilku.
Jānis Vilks ir viens no tiem latviešiem, kurus 1949. gada 25. martā pret savu gribu aizveda izsūtījumā uz Sibīriju. Jānim bija 12 gadi, un viņš labi atceras izsūtījumā pavadītos gadus. Jānis Sibīrijā pavadījis 10 gadus – 7 gadus izsūtījumā Tomskas apgabala Petuhovā un 3 gadus dienot armijā.
“Mēs bijām liela ģimene – 8 cilvēki: tēvs, mamma, 5 bērni un vectēvs. Visa ģimene braucām lopu vagonā. Ilgi braucām. Vagons bija divos stāvos un pilns ar cilvēkiem. Mazākajai māsai bija tikai 2 gadi. Aizbraucām, mūs aizveda uz kolhozu un tur mums, kā lielai ģimenei, dzīvošanai iedeva pamestu māju ar vienu istabu – pamesta, pilnīgi tukša māja, bez nevienas mēbeles, plikas sienas un pa vidu krāsns…. Atceros, kā mamma toreiz raudāja…. Bija jāmācās dzīvot no jauna. Tēvs gāja uz mežu cirst kokus, no kuriem gultas taisīt, lai ir kur gulēt un ar ko krāsni kurināt.”, stāsta Jānis. “Tomskas apgabala Petuhovas ciems. Mēs tur bijām 8 latviešu ģimenes, kas sādžā dzīvoja. Iemitināja, kur nu kuro… “
Sākumā esot bijis ļoti, ļoti grūti, jo nekā nav bijis. Visi gājuši strādāt kolhozā – pie lopiem, sienu vākt, mežā – kokus gāzt. Maksāt neko neesot maksājuši, bet par darbu devuši miltus, pienu. Vēlāk tikuši pie savas gotiņas. Par darbu, protams, ne jau par velti…. Vietējo iedzīvotāju attieksme esot bijusi diezgan laba, izpalīdzīga un cilvēcīga – vietējie drīz vien esot sapratuši, ka latvieši neesot nekādi bandīti, bet gan vienkārši un strādīgi ļaudis.
“Man bija 17 gadi, kad izprasījos kolhoza priekšsēdētājam, lai laiž uz Tomsku mācīties par šoferi. Izmācījos, un tas man ļoti palīdzēja. Arī armijā es biju par šoferi. Tas bija noderīgi.”, atzīst Jānis.
Par šoferi Jānis turpinājis strādāt arī atgriežoties Latvijā. Šofera arodā nostrādāti 43 gadi! 18 gadus braucis ar sabiedriskā transporta autobusiem Rīgā, bet pēc tam - uz reģionālajiem reisiem “Nordekā”.
Rādot fotogrāfijas no kopīgajām tikšanās reizēm, Jānis stāsta, ka agrāk ar sievu katru gadu braukuši uz politiski represēto salidojumiem Ikšķilē, kur vienmēr bijušas jaukas tikšanās ar citiem, kas kopā piedzīvojuši izsūtījumu. Tagad Covid ierobežojumu un pašu veselības apsvērumu dēļ šādi salidojumi izpaliek.
Kā vēlāk sarunājoties noskaidrojām, ar savējiem skaistā jubileja jau nosvinēta, turklāt tie esot bijuši dubultieli svētki, jo reizē ar dzimšanas dienu atzīmēta arī nozīmīga kāzu jubileja – laulībā nodzīvoti apaļi 60 gadi! Vaicāts, kas ir tik ilgas kopā būšanas noslēpums, Jānis, daudz nedomājot un ar pārliecību, saka – savstarpēja saticība.
Saticību un stipru, stipru veselību arī turpmāk vēlam Jānim un viņa ģimenei!