Tālāki ceļi Stopiņu pagasta seniorus septembra nogalē aizveda uz Lietuvu un Sēliju, lai lūkotu, kā dzīvo un strādā turienes ļaudis.
Pārbraucot Lietuvas robežu, Ilzenbergas muiža mūs sagaidīja ar nelielu lietutiņu. 1515.gadā dibinātā muiža ar visu plašo muižas saimniecību tagad pieder privātpersonai. Muižas baltā, senā ēka ir kapitāli izremontēta un renovēta, bet jūtams mūsdienīgums ar izteiktu komercpiesitienu. Par atjaunošanā ieguldīto finanšu līdzekļu apmēru runā neliela izmēra vienradža figūriņa, kas novietota vienā no telpām.
Skatījām ne tikai greznās zāles ar parketa grīdu, dažādas citas telpas, plašos pagrabus, terases, bet ielūkojāmies arī īpaši izsmalcinātos apartamentos, kur par pāris tūkstošiem eiro var noīrēt viesnīcas numuriņu. Iespaidīgi! Izņēmuma kārtā mums atļāva apskatīt arī muižas īpašnieka privātās telpas, kurās viņš dzīvo, kad uzturas Ilzenbergas muižā. Muižā ir arī restorāns, pirts, konferenču zāle, vīna degustācijas zāle un daudz kas cits.
Izejot no muižas ēkas, lietus bija pārstājis, un varējām tikai mēģināt aptvert, cik milzīga ir muižas saimniecība, jo tajā ir 500 ha aramzemes un ganību. Saimniekošana notiek, ievērojot naturālas saimniecības principus, izmantojot visu pašu izaudzēto, ko dod augkopība, dārzkopība, lopkopība, putnkopība, biškopība un lielais vīnogulāju dārzs.
Skatam pavērās lietus noskalotais , mirdzoši zaļais muižas senais parks, kas atrodas starp diviem ezeriem. Parkā ir kilometriem garas pastaigu takas, daudz atpūtas vietiņu, amfiteātris, Lielgabalu laukums. Un, protams, Mīlestības saliņa, uz kuru var nokļūt pa ezera tiltiņu, ejot garām neparastai, ezerā iebūvētai strūklakai. Mīlestības saliņas galā ir iespējams nofotografēties starp divu valstu – Lietuvas un Latvijas – robežstabiem, jo ezera otrā krastā ir jau Latvija. To daudzi no mums arī izdarīja.
Saimniecības veikaliņā interesenti varēja iegādāties vietējos lauksaimniecības ražojumus – svaigo sieru, gi sviestu, skābpiena produktu Airanu, ievārījumu, medu, vīnu.
Tālākais mūsu ceļš veda uz nelielu Lietuvas pierobežas pilsētiņu Rokiški. Lietuviešu valodā “kiškis” nozīmē ’’ zaķis’’, tātad braucām uz zaķu pilsētu, kur pēc leģendas mednieks Roko medījis zaķus.
Rokišku muižas pilī kops 1952. gada darbojas reģionālais muzejs, kas glabā un atspoguļo vietējo vēstures un kultūras mantojumu. Lepnā, baltā ēka un tās interjers ir atjaunots autentiskā stilā, ar senatnīgu elpu. Skaistajās telpās skatāmas vairākas vērtīgas ekspozīcijas. Mūs ļoti uzrunāja vienā no muižas ēkām izstādītā vietējā koktēlnieka Liongina Šepkas (1907.-1985) savdabīgi skaisto kokgriezumu kolekcija. Pārsteidzoši, ka mākslinieks ar kokgriešanu sācis nodarboties tikai 42 gadu vecumā, kad pēc brāļa nāves veidojis viņam pieminekli. Muižā ir arī plašs un labi iekopts parks ar dīķiem.
Muižā baudījām arī vietējā Rokišku uzņēmumā ražotu sieru. Degustācijā mums tika piedāvātas vairākas siera šķirnes, tostarp, ekskluzīvais Rokišku Grand cietais siers, kas lielākoties tiek eksportēts. Neparasts bija ābolu siers, kas it kā atgādināja marmelādi. Atraktīvā degustācijas vadītāja, demonstrējot senos piensaimniecības rīkus, uzdeva jautājumus par to nozīmi un darbības veidu. Visgrūtāk uzminēt, izrādās, bija seno laiku virtuvē tik nepieciešamo peļu slazdu. Jāatzīmē, ka tas bija krietna izmēra slazds. Degustācijas vadītājas rosināti, Stopiņu ļaudis pierādīja, ka viņi prot skaisti dziedāt. Ļoti izjusti un aizkustinoši izskanēja grupas dziedātais ’’ Pie Dieviņa gari galdi’’. Liels paldies Mārai Priedītei par vadošo lomu priekšnesuma laikā.
Pieēduši pilnus vēderus ar vietējo gardo sieru, desiņu, maizīti, ievārījumu, padzēruši smaržīgu piparmētru tēju, pirms atgriešanas Latvijā, ar autobusu izmetām nelielu līkumu pa Rokišku pilsētiņu, lai skatītu no baznīcas puses pilnīgi taisno koku aleju, kas cauri pilsētiņai un muižas parkam paver satriecošu skatu uz muižas balto ēku.
Latvijā mūsu mērķis bija Vīgantes parks, kas atrodas Daugavas kreisajā krastā, bijušajā Vīgantes muižas teritorijā. Muižas ēku nodedzināja 1905. nemieros, bet daļu parka appludināja 1966. gadā Pļaviņu HES uzpludināšana. Tāpat no appludināšanas nepaglābās netālu esošā, visiem latviešiem tik simboliski nozīmīgā, 18,5 m augstā šūnakmens klints Staburags, kas tagad atrodas 30 m zem Daugavas ūdens. Parkā skatāma Solveigas Vasiļjevas veidotā appludinātajai klintij veltītā piemiņas zīme ”Dieva auss”. Šajā enerģētiski spēcīgajā vietā Stopiņu seniori nolēma veidot kopīgu fotosesiju piemiņai par šo braucienu.
Vīgantes parks, atšķirībā no Lietuvas muižu parkiem, mūs sagaidīja vēl tvīkstošs pēc lietus, lai noskalotu lapotnēs skaidri redzamos putekļu. Taču tas netraucēja ieraudzīt, ka parkā ir daudz eksotisku koku, komponista Pētera Barisona piemiņas vieta. Parku izdaiļo daudzās skulptūras, tai skaitā, koka skulptūras, kas atveido rakstnieka Valda grāmatas ”Staburaga bērni” galvenos varoņus – Janci un Mārču. Nozīmīgs vietējai sabiedrībai ir arī Staburaga saieta nams, kur bija skatāma izstāde un darbojas bibliotēka.
Dienas beigās mūs sagaidīja gards ekskursijas noslēgums. “Jāņa kūpinājumu” no Seces piedāvāto plašo degustāciju baudījām ar lielu prieku. Sākām ar vairāku veidu kūpinātām gaļiņām, smaržīgu speķīti, tad pārgājām pie zivtiņām – auksti kūpināta karpa, karsti kūpināts jūras asaris un vēl neparasti gardā kaltētā sama uzkoda. Bet punkts uz “i” bija kūpināta sama baudīšana. Katram galdiņam, pie kura sēdēja 7 cilvēki, tika piedāvāts apm. 1,5 kg sams. Saimnieks parādīja, kā sams tīrāms un Protams, bija iespēja iegādāties nogaršotās lietas, un daudziem līdzi aizbrauca vesels kūpināts sams.
Stopiņu seniori priecājās par skaisto un izzinošo dienu, kas bija izdevusies. Paldies tūrisma firmai “Remiro travel” par lielisko maršrutu, un tā vadītājai Renātei par brīnišķīgi novadīto ekskursiju.
Uz tikšanos jaunos ceļojumos!
