Tāpat kā visi mūsu novada tautisko tradīciju amatierkolektīvi, arī mēs cītīgi gatavojamies XXVII Vispārējiem latviešu Dziesmu un XVII Deju svētkiem. Apgūstot un pieslīpējot svētku repertuāra dejas, esam paveikuši lielāko darba daļu. Nupat Saulkrastos iemēģināta arī kopīga sadancošanās IX Tautas deju festivālā “Sasala jūrīna”. Tad vēl deju kolektīvu skate, un Svētki ir klāt.
Esam seniori un filozofiski lūkojamies apkārtējās norisēs. Ceļš, ko uzsākām 1873.gada Vispārīgos latviešu Dziedāšanas svētkos, ir palīdzējis mums apzināties sevi kā tautu. Šis ceļš mūs ir vedis uz priekšu, kopdziedāšanas un dejošanas tradīcijām piecu gadu ciklā aizvien pieņemoties spēkā un vēršoties plašumā.
Toreiz no mums tik ļoti tālajā laikā ceļu uz šodienas Dziesmu un Deju svētkiem uzsāka Daces vecvectēvs, organizējot Liepupes muižā vietējo latviešu kultūras dzīvi. Šo ceļu gāja mans vectēvs, kad viņa varenais bass kopā ar Daugavpils Latviešu biedrības kora vīru balsīm skanēja 1940.gada jūnijā Latgales dziesmu svētkos, kas līdz pat Latvijas neatkarības atjaunošanai izrādījās pēdējie brīvvalsts Dziesmu svētki. Padomju Latvijas dziesmu svētkos, par spīti sveša karoga mestajai ēnai, apliecinot piederību savai zemei un tautai, dziedāja un dejoja mūsu vecāki, nesot nākamajām paaudzēm vēstījumu par glabājamo un kopjamo latvietību. Mežaparka estrādē kopā ar padomju saimniecības “Ulbroka” koristiem dziedājuši Dzintras vecāki un Irēnas mamma. Guntas mammas balss skanējusi Bauskas piena kombināta sieviešu kora “Zemgaliete” dziesmās. Šūšanas fabrikas “Rīgas apģērbs” korī un deju kolektīvā Dziesmu un Deju svētku dalībniece bijusi Intas mammīte.
Savs Svētku ceļš ejams visās pasaules malās izkliedētajiem latviešiem. Paralēli Padomju Latvijas dziesmu un deju svētkiem trimdas latvieši mītnes zemēs lielākajos Latviešu biedrību centros rīkojuši savus Dziesmu svētkus. Jau 1947.gadā Eslingenā norisinājās pirmie trimdas latviešu Dziesmu svētki – lielākie un plašākie Vācijas bēgļu nometņu laikā. Pat būdami izsūtījumā, represētie latvieši meklēja šo Svētku ceļu, 1954.gadā Omskas apgabala Soldatkas ciemā organizējot savus mazos Dziesmu svētkus. Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas aizvien vairāk ārvalstīs dzīvojošo tautiešu piedalās Vispārējos Latviešu Dziesmu un Deju svētkos, un šogad diasporas kolektīvu skaits pārsniegs 100. Savu ceļu uz Dziesmu un deju svētkiem Šveices tautisko deju kolektīvā “Ramtai” ir atradusi arī mūsu Irēnas meita.
Ir gandarījums, ka šajā ceļā ir arī mūsu bērni. Tepat mūsu vidējas paaudzes deju kolektīvā “Stopiņš” dejo Ilzes un Pētera dēls, Tīnūžu vidējas paaudzes deju kolektīvā “Upe” – Irēnas dēls, Intas meita gan dzied, gan dejo, bet Guntai mazdēliņš ir dziesmu tradīciju turpinātājs Rīgas Doma zēnu korī. Gandrīz katrā ģimenē atrodams kāds šī nebeidzamā Svētku ceļa gājējs. Šodien tas ir mūsu ejamais ceļa posms.
Svētku dalībnieku gājienā “Novadu dižošanās” mēs kopā ar citiem pašdarbības kolektīviem leposimies ar savu Ropažu novadu un Stopiņu pagastu. Kopā ar senioru koriem koncertā “Upe ūdeņus nes” apliecināsim vecākās paaudzes dzīvesprieku.
Lai gan zinātnieki pētījumos un eksperimentos pierādījuši tādas ierīces kā mūžīgais dzinējs pastāvēšanas neiespējamību, deju lieluzvedumā “Mūžīgais dzinējs” kopā ar dažādu paaudžu dejotāju tūkstošiem mēģināsim pierādīt, ka par spīti visiem fizikas likumiem mūžīgais dzinējs darbojas.
Ticēsim Imanta Ziedoņa teiktajam:
“Mūžu mūžos būs dziesma,
Un mūžu mūžos alus smeķēs,
Un mūžam Dziesmu svētkos
Nāks meitene baltās zeķēs.”
Senioru pārdomās dalījās
Vera Zvēra