No 2016. gada Rīgas Plānošanās reģionā (RPR) tiek īstenots un šajā rudenī noslēgsies Eiropas Sociālā fonda līdzfinansēts projekts (ESF) (Nr. Nr.9.2.2.1./15/I/002) “Deinstitucionalizācija un sociālie pakalpojumi personām ar invaliditāti un bērniem” (DI projekts), kura nolūks ir palielināt sabiedrībā balstītu sociālo pakalpojumu pieejamību tuvāk dzīvesvietai personām ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem.
DI procesā ir trīs galvenie elementi: jaunu klientu neuzņemšana institūcijās, iemītnieku sagatavošana pārejai uz dzīvi sabiedrībā un atgriešana tajā; sabiedrībā balstītu pakalpojumu izveide, lai nodrošinātu klientu tiesību aizsardzību un atbalstu ikdienā. DI projektā RPR pašvaldības veica cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem un bērnu ar funkcionāliem traucējumiem individuālo vajadzību izvērtēšanu, atbalsta plānu izstrādi un tālāk secīgi sabiedrībā balstītu pakalpojumu īstenošanu. Izstrādāts RPR DI plāns. Tāpat notikusi valsts sociālās aprūpes centru personu ar garīga rakstura traucējumiem sagatavošana pārejai uz dzīvi sabiedrībā Rīgas reģionā. Līdztekus tam notikusi Rīgas reģiona speciālistu apmācības, informatīvi, izglītojoši pasākumi u.c. aktivitātes.
Pasaulē par deinstitucionalizāciju (DI) sāka runāt pagājušā gadsimta sešdesmito gadu beigās, kad cilvēktiesību aktīvisti arvien vairāk norādīja uz personu ar garīga rakstura traucējumiem un psihiskām saslimšanām tiesībām dzīvot sabiedrībā, ģimeniskā vidē, nevis būt izolētās slēgtās institūcijās. Latvijā DI sāka attīstīties 90tajos gados. Mūsdienās DI aptver visas personu grupas, kurām dažādu iemeslu dēļ jādzīvo institūcijās – tai skaitā bērniem, kas palikuši bez vecāku aprūpes, veciem cilvēkiem un personām ar garīga rakstura un/vai funkcionāliem traucējumiem.
Viena no pašvaldībām, kuras administratīvajā teritorijā sekmīgi ieviests DI projekts, ir Ropažu novada pašvaldība. Stāsta Ilma Lāčgalve, Ropažu novada Sociālais darbinieks darbam ar ģimenēm un bērniem ar funkcionāliem traucējumiem:
“Pirms DI projekta Ropažu novadā nebija pieejams tik plašs pakalpojumu klāsts, kāds tas ir tagad. Arī zināšanas un pieredze par deinstitucionalizāciju mums bija ievērojami mazāk. Projekta sākumā, personīgi uzrunājot, iesaistījām septiņas ģimenes, kurās aug bērniņš ar funkcionāliem traucējumiem. Savukārt pieaugušie ar garīgās attīstības traucējumiem dalībai projekta aktivitātēs bija grūti uzrunājami – lielākā daļa bija pieraduši dzīvot noslēgtā vidē. Šajā laikā ar individuālu darbu un personisku attieksmi esam panākuši, ka astoņas personas izmanto dienas aprūpes centra un atelpas brīža pakalpojumu. Viņi novērtē un arī mēs redzam rezultātu – šie cilvēki vairs nav nomākti un depresīvi, viņi ir ieguvuši dzīves prieku un interesi. Viņiem ir draugi, viņi ir ieguvuši jaunu vidi, kurā pavadīt laiku, apgūt jaunas prasmes.”
Tieši darbs ar projekta mērķa grupām Ropažu novadā bijis viens no izaicinošākajiem šajā projektā. Tomēr savs darbs bijis jāiegulda arī sabiedrības kopējā izpratnes veicināšanā.
“Sabiedrības attieksme mainās. To veicina dienas centru darbība dažādās Latvijas vietās, kas nodrošina to, ka cilvēki, kuriem nepieciešams atbalsts un papildu pakalpojumi, integrējas mūsu ikdienas gaitās, nevis dzīvo savās noslēgtajās vidēs.”
Runājot par bērniem ar funkcionālajiem traucējumiem, I. Lāčgalve stāsta, ka, neskatoties uz sākotnējo kūtrumu, ar laiku vecāki ļoti aktīvi izmantojuši projektā pieejamos pakalpojumus. Visvairāk mazuļiem bijis nepieciešams audio logopēds, ABA terapija, ergoterapeits, fizioterapeits, mūzikas un smilšu terapijas. Arī vecāki, kuriem DI projektā bija iespēja uzlabot savu dzīves kvalitāti, visvairāk izmatojuši fizioterapiju un psihologa pakalpojumus. Vecāki, daloties ar Sociālā dienesta darbiniekiem, par ieguvumiem, norādījuši, ka novērtē pakalpojumu pieejamību, kas, iespējams, rezultātus bērniem nesīs ilgākā laika periodā. Tas bijis arī ievērojams materiāls atbalsts šo pakalpojumu un terapiju izmantošanā, ko daļa vecāku nebūtu varējuši atļauties. Intensīva terapiju izmantošana arī devusi tūlītējus uzlabojumus, kas vecākiem devuši ticību un cerību, ka bērniņa dzīve ir patiešām uzlabojusies. Ir vecāki, kuri dalījušies stāstos par to, kā bērniņam izdevies uzlabot sociālās un uzvedības prasmes, kā arī, piemēram, iemācījušies braukt ar velosipēdu. I. Lāčgale aizkustināta stāsta, ka bērni un ģimenes, kas šī projekta laikā piedzīvojušas uzlabojumus “acu priekšā” ir lielākā motivācija arī Sociālajam dienestam un visai komandai turpināt mācīties un izzināt deinstitucionalizāciju un rast arvien jaunas iespējas, kā palīdzēt cilvēkiem, kuriem nepieciešams papildu atbalsts.
Aprūpe mājās izmantojuši deviņās ģimenēs. To īpaši novērtējuši vecāki, kuri strādā, gūstot arī iespēju izrauties no ikdienas rutīnas. Tas uzlabojis darba spējas, rezultātus un iegūta iespēja veltīt laiku sev, saviem hobijiem.
Ropažu novads ir viens no retajiem, kam nav savas DI infrastruktūras. Lai nodrošinātu pakalpojumus, tiek izmantots vietējo speciālistu potenciāls, kā arī citu pašvaldību pakalpojumi, piemēram, dienas centra pakalpojumi.
DI projekta noslēgums arī raisījis jautājumus par pieejamo pakalpojumu “grozu” turpmāk. Pašvaldības speciāliste atzīst, ka radīt universālus pakalpojumus nav plānots, bet vairāk koncentrēties uz iespējām turpināt nodrošināt konkrētam bērniņam nepieciešamāko. Un tāda pat pieeja paredzēta attiecībā uz pieaugušajiem ar garīgas attīstības traucējumiem – dienas centrs, specializētās darbnīcas pašvaldība turpinās nodrošināt arī turpmāk.
