18. oktobrī plkst.12.00 rakstnieka J.Jaunsudrabiņa piemiņas istabā, Garkalnē stāstījums par to, kā rakstnieka darbs dzīvo cauri gadiem:
„Notikumi dzīvē, kas pārtapa J.Jaunsudrabiņa garajā stāstā „Vēja ziedi” pirms 115 gadiem.”
Pēc Vecsātu lauksaimniecības skolas pabeigšanas 1897. gadā un viena gada darba Laukmuižā , Jaunsudrabiņš saņēma aicinājumu no barona Rekes, ieņemt muižas rakstveža, klētnieka un lopu pārrauga vietu Smukās, nelielā, tiešām skaistā muižiņā netālu no Remtes. Smukās viņš sadraudzējās ar dzejnieku Frici Hunhenu. Jaunsudrabiņš: ” Es zināju, ka viņu mīl kāda jaunava, skaista meiča, un ka viņš arī pret viņu nav vienaldzīgs. Bet viņš papriekš bija dzejnieks un gribēja kļūt par skolotāju. Viņš domāja, ka precējies cilvēks kļūstot smags un daudz zaudējot no jūtīguma, tāpēc censonim jāatsakoties no mīlestības.” Tas bija skumjš stāsts un daži motīvi vēlāk izmantoti garajā stāstā „Rasmas stāsts”, vēlāk pārsaukts „Vēja ziedi.”