Vangažu pilsētas bibliotēkas lasītāji bieži izvēlas lasīt Evijas Gulbes dzejolīšus un stāstus. Autores dzeja bieži tiek izmantota dažādās bērnu nodarbībās, tāpēc radās ideja iepazīt tuvāk mūsdienu populāro bērnu grāmatu “Koko un Riko” autori, kura dzīvo mūsu Ropažu novadā, un pajautāt šobrīd interesējošus jautājumus, ko nevar atrast internetā un citos preses izdevumos.
Kurš gan bērns nezina šo žurku puiku asprātības, piedzīvojumus, draudzību un nedarbus… Grāmata par draiskajiem žurkulēniem Koko un Riko ieguvusi galveno balvu konkursā “Zvaigznes grāmata. Latviešu oriģinālliteratūra bērniem un jauniešiem” un tikusi godalgota lasīšanas veicināšanas programmā “Bērnu žūrija”.
Evijas Gulbes dzimtā vieta ir Rīga, bet šobrīd dzīvo Ropažu novada Silakrogā. Rakstnieces dzīves vērtības: ģimene, dzimtene, daba, grāmatas, ēdiens, labestība, miers.
Viņa ar smaidu atceras savu bērnību. Katra vasara bija piedzīvojums – atpūtas namiņos Rēzeknē vai laukos Limbažu novada Viļķenē. Vasarās bija vairāk laika draudzībām. Daudz laika pavadīju vienatnē un ar rotaļlietām, lasīju grāmatas un zīmēju. Biju skolotāja savām rotaļlietām – iekārtoju burtnīcas, žurnālu, mācīju tām rakstīt un rēķināt.
Neiztika arī bez palaidnībām… Reiz laukos ar bērniem grauza bumbierus. Garšīgos apēda, bet negaršīgos svieda prom. Viens tāds negaršīgs bumbieris no Evijas rokas ielidoja kultūras nama logā, kas, protams, ar blīkšķi izgāzās.
Mīļākie priekšmeti skolā esot bijuši vizuālā māksla, mājturība, literatūra, mūzika, jo esot patikuši priekšmeti, kuri bija saistīti ar radošumu. Grūtākais priekšmets - matemātika, jo bija grūti saprast. Skolā piedalījās teātra pulciņā un ansamblī. Viņasprāt, interese par grāmatu rakstīšanu radās bērnībā, kad tās lasīja un arī darināja mazas grāmatiņas.
Evija domā, katrā autora darbā jaušams viņa skatījums uz dažādām lietām un vērtībām. Tāpat darbos parādās dzīvē gūtā pieredze un piedzīvotās situācijas. Kādā žanrā autors izvēlas rakstīt?
Ierosme uzrodas pati, kaut kas tiek pamanīts, tad rodas kāda rindiņa vai virsraksts. Kamēr viens teksts top gadiem ilgi, cits tiek uzrakstīts pusstundas laikā. Tas notiek ļoti dažādi. Pirms grāmatas izdošanas tekstu noteikti lasa speciālisti – redaktori un korektori, taču nereti vēl pirms tam stāstu vai dzejoli parādu draudzenei – grāmatu ilustratorei Lindai Lošinai. Mērķtiecīgi par konkrētiem mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem savos darbos nedomāju, taču noteikti rūpējos par to, lai valoda būtu tēlaina un reizē arī saprotama. Rakstot darbu, pirmās domas bieži vien uzrodas viegli, bez piepūles, taču turpmākajam darbam ar tekstu vajadzīga apņēmība, disciplīna, prasme darbus plānot un paveikt līdz galam, turklāt teksti ir gana daudz jāpārlasa un arī jālabo, un tas nav sevišķi aizraujoši. Tomēr paveikts darbs rada gandarījumu. Uzskatu, ka rakstniecība attīsta atbildību, prasmi plānot, analizēt, vērot, sintezēt, izteikties un pilnīgot.”
Evijai ir sava labbūtības formula ikdienā: pilnvērtīgs miegs, uzturs, mierīgs prāts un patīkamas nodarbes, piemēram, lasīšana – vismaz pusstundu. Viņas ģimenē lasa grāmatas, un katrs lasa tās, kuras pašu interesē. Domā, ka mūsdienās ikviens var atrast grāmatu, kuru gribas izlasīt. Vēlas, lai viņas bērni, mazbērni, mazmazbērni mantotu prieku par grāmatām un lasīšanu, tāpēc lasīt nespiež, bet piedāvā, un sagādā jebkuru grāmatu, kas tiek palūgta. Daudz tiek runāts par to, ka bērni grāmatas lasa maz vai nemaz, taču, satiekot bērnus dažādās Latvijas vietās un aprunājoties ar viņiem, autori pārsteidz, cik daudzi tomēr lasa un turklāt daudz, un uzskata, ka viņai noteikti veicas, jo satiek grāmatu mīļotājus.
Arvien biežāk un vairāk Evija izvēlas lasīt mūsdienu bērnu autoru darbus. “Man tuvi ir Ineses Zanderes un Ievas Samauskas dzejoļi. Jānis Baltvilks, Jāzeps Osmanis, Ojārs Vācietis, Pēters Brūveris – ir dzejnieki, kuri vairs nav dzīvi, bet viņu grāmatas dzīvo manā grāmatplauktā.” Ar lielu prieku uzzinām pašas rakstnieces grāmatas, ko lasa ikdienā: bērnības mīļākā grāmata ir H.Kr. Andersena pasaku grāmata “Princese uz zirņa”, ne tikai satura dēļ, bet arī grāmatā esošo skaisto ilustrāciju dēļ. Grāmata, kuru pārlasījusi vairākas reizes ir Rešāda Nurī Gintekīna “Mazputniņš” - “jauka grāmata par mīlestību. Stāsts uzrakstīts tik labi, ka man neapnīk to pārlasīt. Grāmatu esmu lasījusi sešas reizes.” Grāmata, kas Eviju ir iedvesmojusi ir Klarisas Pinkolas Estesas “Sievietes, kuras skrien ar vilkiem”, jo uzskata, ka tā ir neparasta, tēlaina grāmata par sievietes psihi. Nesen izlasītā grāmata ir Lauras Vinogradovas “Snīpulītis no Snīpuļciema”. Viņa uzskata, ka tas ir sirsnīgs stāsts par Snīpuļu ģimeni un grāmatu esot lasīju kopā ar pirmās klases skolēniem.
Vangažu pilsētas bibliotēkas lasītāji ar prieku lasa Evijas Gulbes grāmatas. Sagatavoto interviju piedāvājam arī latviešu valodas skolotājiem, kad stundās lasa un iepazīst mūsdienu autoru darbus.
Sakām paldies Evijai par sadarbību! Tu radi smaidu un jauku noskaņojumu lasītāju sejās un palīdzi tiem ienest prieku un fantāziju savā ikdienā. Tava spēja aizraut ar dzejoļiem un stāstiem ir neaizmirstama, un mēs vēlamies tev pateikties par šo dārgumu, ko tu piedāvā mums visiem. Lepojamies ar Tevi!
