Vai gandrīz pirms 100 gadiem, 1927. gada 7. septembrī Fīlo Teilors Farnsvorts (Philo Taylor Farnsworth) Amerikā - Sanfrancisko, plašākai sabiedrībai prezentējot pirmo pilnīgi funkcionējošo televīzijas sistēmu, spēja iedomāties, ka šodien ekrānā varēs paveikt tik daudz, ka ekrāns būs viens no cilvēka labākajiem ikdienas draugiem? Bet vai ekrāns ir tik labs un noderīgs, kā mums varētu šķist? Elektronisko ierīču lietošanas priekšrocības ir nenoliedzamas, tās ir veicinājušas sociālo saziņu starp bērniem un sniegušas iespēju turpināt izglītības procesu Covid 19 pandēmijas laikā. Pateicoties elektroniskajām saziņas ierīcēm, visa pasaule nonākusi vien rokas stiepiena attālumā. Tomēr veselības aprūpes profesionāļus dara bažīgus pārlieku ilgais laiks, ko cilvēki, īpaši bērni, pavada lūkojoties ekrānā. Zinātniskajā literatūrā kļūst aktuāli tādi termini kā “digitālais acu nogurums”, “tuvredzības epidēmija” un “karantīnas tuvredzība”, bet par to visu pēc kārtas.
Sākumā vēlos atgādināt, par šķietami pašsaprotamo - ekrāna ietekmi uz acīm un redzi. Visbiežākā darbība pie ekrāna ir lasīšana. Lūkojoties ekrānā, acis tiek ilgstoši sasprindzinātas. un redzes defektu attīstību. Ekrānu galvenā problēma salīdzinājumā ar tradicionālākiem teksta uztveršanas veidiem, piemēram, no drukātiem materiāliem, ir saistīta ar vairākiem aspektiem. Pirmkārt, ekrāni samazinās, to pierāda mobilie tālruņi un planšetdatori salīdzinājumā ar pagājušajā gadu desmitā populārajiem stacionārajiem datoriem. Jūs jautāsiet – un tad? Atbilde ir pavisam vienkārša – samazinoties ekrāna izmēram, mēs intuitīvi samazinām ekrāna attālums līdz acīm, lai nodrošinātu uztveramā attēla asumu. Vienkāršāk sakot, jo mazāks kļūst ekrāns, jo tuvāk mēs tam atrodamies. Tajā pašā laikā mūsu smadzenes dara visu iespējamo, lai pielāgotu acis nelielā ekrāna uztveršanai, kas savukārt daudz ātrāk noved pie acu noguruma. Papildus kairinošs faktors ir ekrāna fona gaisma, kas rada papildus slodzi acīm. Drukātai lasāmvielai nav fona gaismas, kas uzskatāms par acīm draudzīgāku teksta uztveršanas veidu. Piemēram, Alvin J et. al (2002) sagatavotajā literatūras apskatā par “Ekrānā balstīto bērnu uzvedību” uzsvērts, ka ilgstoša, nepārtraukta ekrāna slodze acīm un niecīgs atslodzes laiks “ārpus ekrāna”, veicina “digitālo acu nogurumu” un “mūsdienu tuvredzības epidēmiju”. [1] Lai gan zinātnieki nav pierādījuši tiešu saikni starp viedierīču lietošanu un tuvredzības progresēšanu, netiešie pierādījumi norāda uz zināmu cēloņsakarību. 2020. gadā Vans et al.[5] konstatēja tuvredzības izplatības pieaugumu bērniem, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem. Viņi secināja, ka vides ietekme, piemēram, Covid 19 pandēmijas izraisītā mājsēde 2020. gadā, bija nopietns veicinošs faktors redzes problēmu attīstībā. Līdz ar šo secinājumu pētījuma autoriem radās bažas, ka pavisam tuvā nākotnē mēs varētu saskarties ar vēl vienu fenomenu “karantīnas tuvredzību”[5.,6.]. Pandēmijas laikā ir mainījies arī mācīšanās process, paverot līdz šim neiepazītus attālinātās izglītības horizontus. Šo iemeslu dēļ “Amerikas Pediatrijas akadēmija” ir sniegusi vecumam atbilstošus ieteikumus par sociālo mediju lietošanu, dažādās bērna attīstības stadijā, kas līdzsvaro riskus un ieguvumus, ko sniedz elektroniskās ierīces: līdz 18 mēnešu vecumam lielākoties jāizvairās no viedierīču un ekrānu lietošanas, izņēmums varētu būt videozvans tuviniekam, kurš nespēj būt klātesošs. Līdz 2 gadu vecumam viedierīces būtu jāizmanto tikai īslaicīgām, attīstošām aktivitātēm, 2-5 gadu vecumā ieticams bērnu pakļaut ekrānam ne ilgāk kā 1-2h dienā. Vecumā līdz 5 gadiem nav ieteicams lietot viedierīces vai TV vienatnē, bet gan kopā ar vecākiem vai aprūpētāju, lai izvairītos no negatīvas ietekmes uz bērna miegu, uzvedību vai citiem veselības aspektiem. 6 gadu vecumu sasniegušiem bērniem ne tik svarīgs ir ekrāna ekspozīcijas laiks, bet gan paradumu veidošana. Svarīgi ir nelietot viedierīces un TV ēdienreižu laika, arī kā fona aktivitāti. Nelietot viedierīces pārbraucienos ar transportlīdzekli, 30-60 minūtes pirms gulētiešanas izvairīties no viedierīču un TV ekrāniem.[1]
Pieaugošas bažas par sabiedrības veselību izraisa mazkustīgais dzīvesveids bērniem, kas noved pie fizisko aktivitāšu trūkuma. Nenoliedzami bieži mazkustīgums ir saistīta ar viedierīču, piemēram, viedtālruņu, planšetdatoru, televizoru un datoru lietošanu. Diemžēl pandēmijas laikā sabiedrība sociāli izolējās, kā rezultātā ilgstošs laiks bija jāpavada telpās.[1] Fiziskais kontakts ar draugiem un izglītības nozari, un izklaidēm tika aizstāts ar ievērojami pasīvāku sociālo kontaktēšanos interneta vidē. Tas nepārprotami paildzināja “ekrāna laiku” un samazināja fizisko aktivitāšu līmeni. Pētījumi pandēmijas laikā jau ir pierādījuši palielinātu aptaukošanos bērniem.[1] Fiziskām aktivitātēm ir izšķiroša nozīme bērna attīstība, jo tās ietekmē fizisko un garīgo veselību kā arī sociālās komunikācijas spējas. 2020. gada Pasaules veselības organizācijas vadlīnijas aicina bērniem katru dienu vismaz 60 minūtes piekopt fiziskās aktivitātes. [1]
Vismazāk apspriestais, bet man kā jaunajam profesionālim visnozīmīgākais aspekts – pie ekrāna pavadītā laika ietekme uz bērnu psiho emocionālo attīstību. Iepriekš minēju nozīmīgo viedierīču lomu izglītības sistēmā un sociālajā saziņā - tā bez šaubām ir, bet, runājot par bērnu psihisko un emocionālo attīstību, jāizprot, ka viedierīces ir nopietns audiovizuāls karinātājs, un tā negatīvā ietekme uz bērna attīstību palielinās, samazinoties bērna vecumam. Respektīvi, jo ātrāk bērns tiek pakļauts viedierīces audiovizuālajam stimulam, jo tam ir nopietnāka ietekme. Pētījumu rezultātu iegūšanu apgrūtina daudzo viedierīču ekrānu veidi, programmu saturs un ilgums, kas tiek skatīts šajos ekrānos. Pētījumi pierāda saikni starp “ekrāna laiku” un depresiju kā arī ēšanas traucējumu attīstību.[1] Kādā pētījumā Saūda Arābijā piedalījās 308 bērnu aprūpētāji (bērni vecumā 4-6 gadi). Pētījuma dalībniekiem tika lūgts aizpildīt anketu par bērna uzvedību un komunikācijas spējām, parasti šo anketu izmanto Autiskā spektra traucējumu izvērtēšanai. Izvērtējot aptauju rezultātus, bērni tika iedalīti divās grupās – bērni, kuri viedierīces dienā izmanto mazāk kā 2 stundas, un bērni, kuri viedierīces izmanto vairāk kā 3 stundas. Pētījums pierādīja, ka pie ekrāna pavadītais laiks ir tieši saistīts ar traucējumu attīstības biežumu, visvairāk traucējumu tika novērots bērnu grupai, kuri ikdienā pie viedierīcēm pavada 3 un vairāk stundas. Izrādījās, ka šiem bērniem ir problēmas ar sociālo komunikāciju, traucēta spēja saprast neverbālo komunikāciju, 34,1% neinteresējās par vienaudžiem un tiem nebija labākā drauga, 40,3% neizmantoja žestus, lai pievērstu uzmanību.[3] Vēl kādā pētījumā Megumi Kushima et al. tika pētīta asociācija starp ekrāna ekspozīciju bērniem 1 gada vecumā un autisma spektra traucējumu izpausmēm 3 gadu vecumā, (publicēts 2022 gada 31. janvārī) . Pētījums pierādīja, ka no 84’030 bērniem, kuri piedalījās pētījumā, 0,4% attīstījās autiskā spektra traucējumi pēc trīs gadiem. Pētījumā pierādīja šādu sakarību - starp bērniem, kuri no 1 līdz 3 gadu vecumam nepavadīja laiku pie viedierīču ekrāniem, autiskā spektra simptomu attīstība bija vismazāk izplatīta, savukārt bērnu grupā, kuri pie ekrāna pavadīja 4 un vairāk stundas dienā – izredzes attīstīties autiskajam spektram bija vislielākās. Jāmin kāds interesants fakts, šī sakarība izpaudās tikai starp zēniem, bet meiteņu vidū nebija saistības starp autisma spektra traucējumiem un ekrāna laiku.[2] Uzreiz vēlos paskaidrot, ka visticamāk šiem 0,4% vai ļoti līdzīgai daļai bērnu autiskā spektra traucējumi attīstītos neatkarīgi no pavadītā laika pie ekrāna, bet šajā pētījumā svarīgi ir saprast tieši apkārtējās vides lomu autiskajam spektram līdzīgo simptomu attīstībā, jo pētnieki ieguva pārliecību, ka grupā kura vismazāk tika pakļauta ekrānam, tika novērots vismazākais saslimušo bērnu īpatsvars, no kā es secinu, ka sakārtoti un droši apkārtējās vides apstākļi var iedarboties kā aizsargājošs faktors šāda veida multifaktoriāli noteiktu slimību attīstībā.[3] Cits pētījums, kas tika veikts pirmsskolas vecuma bērnu vidū Ķīnā norādīja, ka autiskā spektra traucējumiem līdzīgu simptomu risks ievērojami palielinās pirmsskolas vecuma bērniem, kuru ekrāna laiks pārsniedz 2 stundas dienā.[5] Psihoemocionālās attīstības sakarā jāmin vēl kāds svarīgs apakšpunkts – valodas attīstība. Būtiska psihoemocionālās attīstības pazīme ir normāla valodas attīstība, un izrādās, ka arī to ietekmē pie ekrāna pavadītais laiks. Valoda ir pilnībā sociāla parādība, kas attīstās cilvēka mijiedarbojoties ar vidi, tam visam ir svarīga loma valodas apguvē un attīstībā.[1] Bērnu valodas attīstību lielā mērā ietekmē viņu tuvākā vide (t.i., vecāki, brāļi, māsas un vienaudži). Domājot par valodas un komunikācijas spēju attīstību, bērniem vecumā no 4-6 gadiem ir jāspēj stāstīt un aprakstīt dažādus ikdienas notikumus.[4] Ja bērni 4, 5 vai pat 6 gadu vecumā nespēj atbildēt uz vienkāršiem jautājumiem, atkārtot un pastāstīt skaidrus stāstus, iespējams, ir būtiski ietekmēts kāds no attīstības posmiem.[8] Pēdējo desmitgažu laikā ekrāni ir kļuvuši par neatņemamu apkārtējās vides sastāvdaļu, un pirmsskolas vecuma bērni daudz laika pavada, skatoties ekrānos. Pētījumi ir snieguši pārliecinošus pierādījumus, ka tas var novest pie sliktākiem kognitīviem un uzvedības rezultātiem, tomēr novērotā ietekme lielā mērā ir atkarīga no bērna vecuma, lietotā satura un situācijas konteksta. Piemēram, augstas kvalitātes saturs un tā skatīšanās kopā ar pieaugušo var sniegt priekšrocības bērnu mācībām un valodu prasmēm.[7] Ir pieejami pētījumi Francijā, kur bērnu valodas prasmes ir novērtējuši viņu vecāki un papildus arī psihologi, lai objektivizētu iegūtos datus. Vienā no šādiem šķērsgriezuma pētījumiem bērnu grupai, kuri sasnieguši 2 gadu vecumu, TV skatīšanās vai fona veidošana ar televīzijas pārraidēm ģimenes maltīšu laikā bija konsekventi saistīta ar zemākiem valodas attīstības rādītājiem.[7]
Paldies, lasītāj, ka esi ticis līdz secinājumu sadaļai. Centīšos apkopot iepriekš rakstīto dažos kodolīgos teikumos. Mums noteikti jāsaprot, ka ekrānu esamību bērna dzīvē mēs nevaram dēvēt nedz par par labu, nedz sliktu apstākli. Jāpatur prātā tikai tas, ka mums jāizmanto viedierīces, lai attīstītu, nevis degradētu bērnus. Ilgstošai ekrāna iedarbībai ir potenciāli kaitīgā ietekme uz nenobriedušām bērna smadzenēm un apziņu. Ja lūkojamies nākotnē, tad šodienas masveida bērnu pakļaušana viedierīcēm visticamāk atstās unikālas un nozīmīgas sekas, un kopainu spēsim aplēst vien pēc vairākiem gadu desmitiem, jo cilvēka attīstība ir cieši saistīta ne tikai ar ģenētisko kodu un mantotām īpašībām, bet arī ar ārējās vides ietekmi. Vēl svarīgāks par ekrāna laiku ir ekrāna saturs, jo gandrīz visos augstāk minētajos pētījumos ir pretstatītas bērnu grupas, kuras tika pakļautas kvalitatīvam saturam un ikdienišķam, “nekvalitatīvam” sociālajam saturam. Ar pārliecinošu vairākumu labākus rezultātus vienmēr uzrādīja bērnu grupas, kuras patērēja kvalitatīvu mediju saturu. Skolās un pirmsskolas izglītības iestādēs ir atbilstoša vide, lai mazinātu un ierobežotu mazkustīgas un destruktīvas uzvedības attīstību. Gan skolā, gan mājās svarīgi ieviest un padarīt par rutīnu atslogojošus pasākumus, strādājot pie ekrāna. Pēc katrām 40 minūtēm, kas pavadītas pie ekrāna, nepieciešama vismaz 5 minūšu pauze ar iespēju lūkoties tālumā, nekoncentrējot skatienu. Problēmas apzināšanā un risināšanā ir jālīdzdarbojas visām iesaistītajām personām – vecākiem ar bērniem, skolotājiem, sporta treneriem, sociālās sfēras darbiniekiem, ģimenes ārstiem un lēmējinstitūcijām – pašvaldībām un izglītības ministrijai. Mans personīgais ieteikums vecākiem ir kritiski izvērtēt sociālo saturu, ko lieto jūsu atvases, nekādā gadījumā nelietot viedierīces, kā uzmanības novēršanas instrumentu un brīvā laika kavētāju. Neatdodiet savu laiku planšetdatoram, bet pavadiet to kopā ar savām atvasēm! Māciet bērniem un mācieties paši atbildīgu viedierīču lietošanu, rādiet savu labo piemēru! Nekļūsim tuvredzīgi!
