Kad rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš 1938. gadā pārcēlās uz dzīvi Garkalnē, Saules ielā 1, viņš šurp atveda arī savu māti Ievu, kas bija tuvu 90 gadu vecumam. Kaut arī mātei tobrīd jau bija slikta redze, viņai patika lasīt ozolzīles un stādīt tās dārza malā.
Kad sākās Otrā pasaules kara notikumi, Ieva tiem sekoja ar interesi, teikdama, ka grib redzēt, kas te beigās notiks. Diemžēl 1943. gada augusta sākumā 93 gadu vecumā Ieva dodas mūžībā. Protams, mātes vēlēšanos dusēt Neretas Ķišku kapos kopā ar seņčiem, rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš nevarēja izpildīt. Beidzamajā laikā māte pati tika teikusi: „Galu galā zeme paliek zeme.” Un 9. augustā tuvākie radi un daži kaimiņi dodas atvadu braucienā uz Garkalnes kapsētu. Rakstnieks pats teica atvadu vārdus, pieminot mīļo māmuļu, kuras mūžs pagājis smagā darbā , vienās rūpēs. Bet vieta, kur māte guļ, ir jauka pati par sevi: apaļš uzkalniņš, no kura dzīvais var redzēt Gaujas krastus.
Rakstnieks bija nolēmis uzstādīt mātei nelielu pieminekli, kura autors būtu Garkalnē dzīvojošais tēlnieks Arvīds Brastiņš, bet 1944. gadā piespiedu emigrācijas dēļ iecere neizdevās. Tomēr, dzīvodams Vācijā, viņš šo domu neatmet un, kad 1959. gadā sāk Padomju Latvijā izdot viņa literāros darbus, viņš lūdz Rakstnieku savienības atbalstu, lai par honorāru naudu Garkalnes kapos uzstāda viņa mātei cienīgu piemiņas zīmi „smagu lauku akmeni, kas īsti piederas krietnai kalpu sievai.”
Šogad 9. augustā paiet 80 gadi kopš Ieva Jaunsudrabiņš atdusas Garkalnes kapsētā. Kopiena „Pīlādzītis” ar atceras brīdi piemin rakstnieka māti Ievu.