2024.gada 11. jūnijā mūžībā aizgāja izcilais rakstnieks Alberts Bels, viens no spožākajiem 20. gadsimta latviešu literatūras talantiem.
Alberts Bels dzimis 1938. gada 6. oktobrī Ropažu pagasta "Jaunmežplepjos" kā Jānis Cīrulis, bet vēlāk dzīves gaitā (oficiāli 1971. gadā) pieņēma pseidonīmu Alberts Bels. Mācījās Ropažu pamatskolā.
Mirdza Ķempe reiz raksturoja Belu kā "Baigi Ellīgu Latviešu Stāstnieku", un šis raksturojums precīzi atspoguļo viņa aizrautīgo un iedvesmojošo literāro stilu. Bela ieguldījums literatūrā ir bijis nozīmīgs un paliekošs. Viņa pazīstamākie romāni – "Būris", "Bezmiegs" un "Cilvēki laivās" – ir ieguvuši plašu atzinību un atstājuši dziļu iespaidu uz latviešu literatūras attīstību.
Pēc Bela romāniem tapušas vairākas filmas: 1974. gadā kinolente "Uzbrukums slepenpolicijai", 1983. gadā filma "Šāviens mežā" un 1993. gadā kinofilma "Būris".
Mums bija lemts satikties tikai vienu reizi, un tas notika 2023. gada 6. aprīlī, kad rakstnieks viesojās Ropažu bibliotēkā. Neskatoties uz savu cienījamo vecumu un veselības problēmām, rakstnieks bija gatavs kāpt pa mūsu bibliotēkas stāvajām kāpnēm, lai satiktos ar atnākušajiem klausītājiem. Rakstnieku pārsteidza pasākuma apmeklētāju skaits, un viņš jutās dziļi aizkustināts par jauko sagaidīšanu.
Diemžēl šī bija mūsu pirmā un pēdējā satikšanās, un dažādu apstākļu dēļ mums tā arī vairs nesanāca tikties, taču manās atmiņās cienījamais rakstnieks ir palicis kā cilvēks ar gaišu un možu prātu, apveltīts ar labu humoru, kas raudzījās uz lietu kārtību pasaulē ar mazliet filozofisku skatu, liekot aizdomāties un paraudzīties uz visu citām acīm.
Atceroties rakstnieku Albertu Belu, šeit apkopoti nelieli atmiņu un domu zibšņi, ko teikuši rakstnieka laika biedri un cilvēki, kuri bija pazīstami ar rakstnieku:
“Alberts Bels visu dzīvi veltīja rakstniecībai, bija liels lasītājs un viņa nopietnie hobiji bija kino un sports. Būdams izcils kino pazinējs, vienmēr zināja ieteikt, kuras jaunākās filmas ir vērts noskatīties, kas būtu jāredz no pasaules kino vēstures pērlēm, tādā veidā arī man radot paliekošu interesi un dziļāku izpratni par kino.”
***
“Ļoti mērķtiecīgs.
Aizraujošu stāstu meistars.
Brīvības cīnītājs.
Latviešu tautas lepnums.
Vienmēr pozitīvs un smaidīgs!”
***
“„Saknes”. Romāns. Saknes – Ropažu zemes spēks, Ropažu skola, kas iemācīja ne tikai laptiņu spēlēt zem vecā parka liepām, bet arī neaptverami plašo domu pasauli ieraudzīt. Izlauzties no “Būra”. Aiziet, aiziet līdz viscildenākajam brīdim – uzvilkt Latvijas brīvības karogu Svētā Gara tornī. Aiziet un atgriezties atpakaļ kopā ar „Cilvēkiem laivās”, kopā ar „Saulē mērktajiem” un iemācīt mums iziet „Latviešu labirintus”. Nodzīvot godam latvisku dzīvi! Pasauli ieraudzīt un savu vietu tajā apjaust. Kā to paveicis mūsu Jānis Cīrulis – rakstnieks Alberts Bels.
1982.gadā, viesodamies Ropažu vidusskolā, kā novēlējumu tā gada vidusskolēniem Bels uzsvēra vārdus: “Katram cilvēkam vajadzīgs draugs.” Un viņš sagādāja mums šos domu draugus ar savām grāmatām. Rakstnieki nepazūd laika straumē, neaiziet, tikai pārtop citā realitātē – savos darbos. Tā arī ir tā mūžība. Lasīsim!”
***
“Ar Albertu vienmēr bija jautri un interesanti. Viņš bija ļoti galants un izpalīdzīgs. Viņš ļoti daudz lasīja tāpēc arī daudz zināja, bija izlasījis savā mājā visas grāmatas un žurnālus “Zeltene”, kā arī kaimiņu mājās esošās grāmatas. Ejot uz skolu 4km garu ceļu, viņš vienmēr mums stāstīja izlasīto un pats vēl piepušķoja klāt, lai būtu interesantāk un smieklīgāk. Bija ļoti jauti.”
***
“Strādājot Ropažu vidusskolā – A.Bela skolā – bija iespēja vairākkārt tikties ar rakstnieku, kad viņš vai nu uzaicināts vai pats pēc savas iniciatīvas viesojās pie mums. Sarunas ar A.Belu bija gan lietišķas, gan filozofiskas tāpat kā viņa domu izklāsts romānos.
Man vismīļākais A.Bela romāns ir “Cilvēki laivās”, kurā viņš risina ne tikai kuršu, bet arī mūsu dzīves problēmas. Atļaušos citēt nelielu fragmentu no šī darba: “Kas ir dzīve, un kas esam mēs visi? Un kāds ir mūsu pienākums? Kādas ir mūsu iespējas, un kāds ir mūsu spēks? Kā mēs varam palikt un izdzīvot pasaulē?...Vai mēs esam matērija, kas pārvēršas domā? Vai mēs turpināmies idejās? Kam nav domu, tas pūst, jau dzīvs būdams!” Vai pastāv dzīve pēc miesīgas nāves? Un ko nozīmē vārds “nemirstība”?
A.Bels savu nemirstību ir ierakstījis ar daudzajiem romāniem, kuros izpaužas mīlestība, labestība, smalkjūtība, dzīves prieks un spēks būt īstam cilvēkam. Ropažnieki Albertu Belu nevar un nedrīkst aizmirst”.
Viņa darbi un personība turpinās dzīvot mūsu atmiņās, sirdīs un Ropažu bibliotēkas veidotajā Alberta Bela piemiņas istabā, godājot viņa literāro mantojumu, kas dzīvos tālāk, atgādinot par viņa ieguldījumu latviešu kultūrā un vēsturē.