Jolantas Rozes sajūtu gleznas Kākciemā

17.06.2020
Jolantas Rozes sajūtu gleznas Kākciemā
Kākciems ir ciems Ropažu novadā, kur vienuviet, ne pārāk tālu viens no otra dzīvo daudz talantīgu, radošu un interesantu cilvēku. Par to ikviens varēja pārliecināties jau pagājušajā gadā, kad tika izdota grāmata par kākciemiešiem - “Kākciema stāsti”. Tomēr – ne jau par visiem novada iedzīvotājiem iespējams uzrakstīt vai pastāstīt grāmatā. Daudz interesantāk, atmiņā paliekošāki un iegūto sajūtu ziņā bagātāk ir, ja cilvēku vari satikt un iepazīt klātienē.

7. jūnijā Dienas centrā “Kākciems” notika Kākciema pusē dzīvojošās iedzīvotājas Jolantas Rozes gleznu izstādes atklāšana. Gleznu izstāde - krāsaina, daudzveidīga, dažāda – ikviens tajā atradīs kaut ko, kas viņu uzrunās. Latvijas bērzi, Rīga naktī, magoņu krāšņums, lauvas raksturs un strausa caururbjošais skatiens, meitenes akts un pat Mona Liza ar savu īpaši suģestējošo skatienu – tas un vēl šis tas cits apskatāms Jolantas gleznu izstādē.

Marija Cinīte izstādi raksturo šādi: “Šī izstāde – tā ir visa Jolanta - tāda, kāda viņa ir un kāda ir viņas būtība – dažāda, daudzpusīga, spēcīga un radoša.  Jolantai ir tik daudz talantu, ka to izrādīšana izstādēs pietiktu visam gadam – rokdarbi, floristika, rotu darināšana, dārzs… Un viss viņai padodas. Un viss viņai ir, tikai vienas lietas nav – viņai nekad nav laika. Tomēr, neskatoties uz to, viņa māk to laiku atrast, atlicināt un izmantot tā, ka tas pietiek it visam”.

Pati Jolanta gan saka - ja tev kaut kas ļoti patīk, tu tam laiku atrodi… Gleznošana kļuvusi par Jolantas aizraušanos un neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Gleznot viņa sākusi, kad sākusi dzīvot Ropažos un sākusi apmeklēt Mākslas studiju Agneses Spridzānes vadībā. Tieši Agneses iedrošinājums palīdzējis ne tikai Jolantai, bet arī daudziem citiem novadniekiem ķerties pie gleznošanas un attīstīt savu gleznotprasmi. 

“Mana pirmā glezna ir klusā daba ar krūzi un ābolu. Absolūti plakana, bez ēnām, bez dziļuma, bet tādas ir tās pirmās gleznas gandrīz ikkatram, kurš no nulles ķeras pie gleznošanas. Ar katru nākamo prasmes attīstās un gleznas sāk mainīties”, stāsta Jolanta.

Gleznošanā Jolanta procesu izbaudot vairāk nekā rezultātu – mākslas plenēri, agras celšanās, gatavošanās gleznošanai, īstās sajūtas noķeršana, dodoties gleznot saulrietu vai ziedošu magoņu lauku agrā rītā, burziņš un tikšanās ar citiem gleznošanas entuziastiem – tā ir īstā mākslas radošā gaisotne un atmosfēra.

Pēc profesijas būdama finansiste, Jolanta gleznošanā rod atelpu, iedvesmu un radošu piepildījumu.

“Manās gleznās nav tādas kaut kādas īpašas, vienotas tehnikas vai vienota pieskāriena. Visas manas gleznas ir sajūtu gleznas”, saka Jolanta. “Un mana mīļākā glezna vienmēr it tā, kuru gleznoju šobrīd. Tā ir vismīļākā. Kad tā būs pabeigta, tai būs uzlikts paraksts, tad atkal redzēsim, kura būs nākamā mīļākā. Savukārt nemīļākā ir tā, kura jau ilgāku laiku stāv nepabeigta – jā, ir man tāda, stāv jau 5 gadus, nevaru pieķerties, lai pabeigtu….”

Jolanta atzīst, ka viņai nepatīkot gleznot klusās dabas, bet ļoti patīkot izaicinājumi un gleznas ar raksturiņu.

Tāds bijis arī stāsts par Monas Lizas gleznas atveidojumu. Mākslas studijā bijis uzstādījums - atveidot slavenu mākslinieku darbus, un Jolanta izvēlējusies slaveno Monu Lizu. Studijas vadītāja Agnese sākotnēji esot bijusi bažīga un piesardzīga par Jolantas drosmīgo izvēli, zinot, ka Monu Lizu atveidot nepavisam nav viegli, taču, kā saka Jolanta:  “Es viņu zīmēju ļoti ilgi un tagad arī man mājās ir sava Mona Liza, kas uz mums skatās un smaida.” To, ka Monas Lizas skatiens ir suģestējošs, apliecina arī Dienas centra “Kākciems” administratore Māra Priede, kura apgalvo, ka Mona Liza ar savu skatienu ik reizi pavada arī viņu, rosoties gleznu izstādes telpā.

Jolantas Rozes gleznu izstāde Dienas centrā “Kākciems” apskatāma līdz pat jūnija beigām. Atnāc, apskaties un, kas zina, varbūt arī Tu iedvesmosies pievērsties gleznošanas priekam.

RNP Sabiedrisko attiecību vadītāja

Inga Koleča

Datora versija